|
30. Dec 2008|06:09 |
Vakar pazaudēju maciņu. Tur bija vaivariņu ziedi, purva pūkas, māsiņas seja un atslēga. Un vēl depo karte, ko man tiešām bija žēl. Un tad visas klientu kartes un bankas un ne tikai manas bankas kartes.
Nu jā. visgrūtākais ir zaudējumu pieņemt. Pārbaudīt visas versijas, atmest un pieņemt, ka pati savām rokām esmu izsviedusi vaivariņu ziedus, purva pūkas, māsiņas seju un depo karti.
Gāju pusdienās. Iedomājos pirms pašām durvīm paskatīties, vai man ir skaidra nauda. Tur gan var norēķināties ar karti. Nebija. Nikā nikā. Instinktīvi piezvanīju māsai, pirmā doma – varbūt mašīnā. Viņa teica nē, bet – viņa teica – ATNĀKT TEV IZMAKSĀT PUSDIENAS?
All i ever learnt from love is how.
Viņa atnāca, man viss krita no rokām, viņa protams bija barga un teica, lai beidzu mētāties, mēs ēdām – es gaudos, tad sabušoju viņu un izlūdzos palīdzību mājasdarbā, un es neraudāju.
Eh. Un vakarā piezvanīja Osiitis un kliedza – "ou nouz, the last hope is gone!" – sapratu, ka The Maciņš ir atrasts.
esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš pazuda Otras bankas kartes dēļ. ja suņi ir līdzīgi saimniekiem, kāpēc kartes nevarētu? Droši vien doma bija – eksperimenta nolūkos.
un neviens neviens neviens nekliedza.
man liekas, sākumā es gribēju vienkārši pateikt - paldies. |
|