| |
[4. Sep 2024|01:01] |
|
skrējām lielā tumsā, silts un rāms vakars, mazliet migla, gandrīz nemaz cilvēku, gandrīz varētu noticēt vasarai, bet visi pagalmi smaržo kā trūdoši āboli/plūmes vai vīstoši ziedi. pusnaktī nomazgājos zem zvaigznēm un sajutos kā latgalē pēc vēlajiem darbiem, tolaik, kad viss likās vēl tik neaprakstāmi sāpīgi svarīgs un sirdi plosošs. varbūt esmu sākusi samierināties ar dzīvi vai vismaz sevi. |
|
|