| |
[4. Feb 2022|07:14] |
vakar mēģināju skriet, nevajadzēja, nevarēju vairs paiet, bet iegāju okeānā un gandrīz sadziju. paēdām ļoti mīļas brokastis, saimniekam bija brīnumskaisti lakoti nagi, paraudāju, tad braucām staigāt pa lavas takām. satikām kamieļu karavānu, tas bija skumji, bet takas bija brīnišķīgas, tā kā dejot ar zemi, nekam citam nav laika un vietas, tikai nākamajam solim. tālu lejā okeāns sitās pret klintīm un krabji sauļojās, es gāju gandrīz kaila, pretimnācēji smaidīja un sveicināja, no worries. kā mājās. tad gājām uz priecīgākajām vakariņām klints malā rietošai saulei pretī, bija brīnišķīgi tomāti, tagad mēs zinām, kur tos audzē, turpat kur tikpat gardās zemenes, mēs tā sadraudzējāmies ar saimnieku, ka gandrīz ievācāmies pie viņa, vienīgajā salas mājā ar salt-water pool, un pavisam nemanot ūdens pārvērtās par vīnu, apelsīniem lija klāt paštaisītais marakujas liķieris, un espresso vietā dabūjām barraquito, jo porque no? thank u, love.
no šodienas man ir mazliet bail, bet tu saki, ka vispār nav jābaidās. we shall see i guess. |
|
|
| |
[4. Feb 2022|21:00] |
šodien iemīlējos kaktusos un césar manrique, cilvēkā, kas ar savu estētiku un ētiku viens pats pakļāva visu salu, naktīs gāja demolēt reklāmas, kuras vairs te neviens neizvieto, un panāca, ka visas mājas ir baltas. un skaistas. jo sevišķi viņa paša. tik skaistas mājas nebiju redzējusi.
kāpām vulkānā, krāteris bija dziļš un milzīgs, stāvēju, elpoju garaiņus un jutos tik tuva zemei kā nekad.
manrique savā, šķiet, pēdējā intervijā atzina, ka cilvēki ir dumji un slinki, kā viņš cerēja un ticēja, ka tā nav, ka mēs esam, mums jābūt intelligent. bet vairs nespēj. we are most dangerous animals that destroy everything.
ā, un kā viņš kliedza, kad kāds smēķēja. un teica, ka tas nogalina visu, arī jebkādu vēlmi mīlēties ar.
ļoti gribas viņam pieskarties. |
|
|
