| |
[20. Jan 2022|11:33] |
atceros, kāds man stāstīja par sābriem, kur viens bija skaudīgs un nenovīdīgs. pašam nebija ne bērnu, ne sievas, ne stipras saimniecības, skauda tas, kuram bija. tas nekas, ka tam, kuram bija, bija arī sastrādātas rokas un negulētas acis. lai nu kā, reiz naidīgais sābris esot pieķerts, kaut ko pa laukiem bārstot un bubinot. visi sabijušies, ka laikam uzsūtījis zemei postu, lai nav ražas. teikuši, ka jāiet pēc ragaņa, lai tas aizbur sērgu prom. bet saimnieks ar sastradātajām rokām tikai pavēries debesīs un teicis, kā būs, būs, ja esam pelnījuši bada gadu, būs bada gads, nav man naida, ko dot pretī.
tajā gadā viņam bijusi labākā raža jebkad. bet nenovīdīgais sābris salauzis kāju.
omīte teica, ka visas sāpes atgriežas. reizēm ātrāk, reizēm vēlāk, bet visvairāk tad, ja sāpina labus ļaudis, kam nav naida, ko dot pretī. |
|
|