| |
[24. Okt 2021|14:33] |
tā sanāca, ka 10 dienas nesanāca peldēt, nīkulība, protams, bet šorīt bija tik skumji, ka bija vienalga. koki bija tik skaisti, kā nekad, ūdens bija rāms un sidrabains, saule visam pāri pati skaistākā, bet man laikam nekad tā nebija aizcirtusies elpa, neko pat nedarīju, ieniru ūdenī un vairs nevarēju paelpot, un nebija skaidrs, sirds sitas par ātru vai nemaz. mazliet pastāvēju ar seju ūdenī, kamēr atguvos, auksti nebija, nekas nesala, peldēju gan mazāk kā parasti, tikai 24 minūtes. priecājos, cik daudzi vēl peld, vairums gan tikai mazu mirkli, bet tik un tā, mīļi. mazie bērni gaida, kamēr mamma iemērcas. puisis filmē, kā meitene ieskrien un izskrien, un tad visu laiku tur viņai dvieli priekšā. sargā. strange, things people are willing to do for others. tad bezgala skaistas meitenes iet smiedamās. un vecāki cilvēki iemērc kājas un saka, nu jau drīz būs pats labums.
tad uzreiz skrēju, visgrūtāk bija aizsiet kedu šņores, pirksti bija stingi un pinās, sākumā nejutu neko, tā laikam varētu mūžību skriet, bet jau pēc pirmajiem diviem km ķermenis sasila un uz beigām pat kāju pirksti atdzīvojās.
tad gāju meklēt matcha, jo cerība arī izdzīvoja, protams, nekur nebija, toties bija latvijā audzētās ķirbju sēklas un pudeļu birste. un brīnišķīgas saules pilnas puķes, smaržo kā latgales medus.
ai, un vēl man iedeva tikko ceptus, siltus mafinus, deva un lūdza piedošanu reizē, sažņaudzās sirds kulaciņā.
enough with all the judgement, gotta love instead. |
|
|