| |
[1. Maijs 2020|20:23] |
šorīt tā steidzos, ka aizlidināju telefonu neiedomājamā leņķī un rīts pagāja, laužot pāris mēnešus veco koka grīdu. skatījos, kā viss iet bojā, un domāju, ka man jāmīl cilvēki vairāk, daudz daudz daudz vairāk.
pēc peldes bija rauga pankūkas un pusdienlaiks, un mēs tomēr braucām meklēt visu, kas paslēpts. atradām, iespējams, vecāko koka ēku, kas nu ir kapliča pilskalnā, kas nu ir kapi ar koka pieminekļiem. tad izstaigājām baznīcas dārzu un izbiedējām putnus, tad braucām uz tiltu, zem kura savākta vecu televizoru kolekcija, tad uz ļoti senu un ilgāk latvijā apdzīvoto apmetni, kur bija dzintaru darbnīcas laikā, kad tur vēl bija ezers, nevis upe. tur bija arī sūkņu stacija. tad bija dzirnavas, un es tiku līdz augšai, krāpjoties, vairāk ar prātu nekā ar kāpšanu, bet nu. toties pēc tam bija nākamais pilskalns, kur bija jākāpj kokā divreiz, jo tas, kas paņemts, jānoliek vietā arī, bija bail, bet kāpu. tad bija pamestas vietas un piemiņas vietas, un veca dzelzceļa līnija ar pārrautu tiltu. es biju laimīga, kā mūžam neesmu bijusi. skarbs rīts un bezgala mīļa diena.
beigās pavisam aizmirsu, kādos laikos dzīvojam, aizgāju pati pēc saldējuma.
tad bija nākamā pelde un tortiljas, un rīt būs bēres, un mums būs jābūt tuvu un tālu reizē, man nav ne jausmas, kā tas viss būs.
bet cilvēki jāmīl, kamēr viņi vēl ir. |
|
|