| |
[27. Jan 2020|21:09] |
|
pēc peldes un oglēs ceptiem kartupeļiem ar kraukšķīgiem pelniem piedevās sabēru zeķēs griķus (kāds reiz teica, ka tā jādara) un gāju uz savu mežu. pirmos četrus kilometrus gāju dziedādama, krita milzu sniega pārslas un mežs bija bezgala mierīgs, bet pēdējos divus bija ļoti jāelpo, lai noturētu līdzsvaru, toties tagad nevaru beigt smieties, liekas, kaut kas pādūrās ar tiem griķiem un nu visi smiekli sprūk ārā. |
|
|