| |
[10. Maijs 2017|00:23] |
kopš es te satiku okeānu, aizmirsu visu pārējo. katru rītu ceļos pirms visiem un eju pie savas lielās mīlas, tad esam tikai es un okeāns un austošā saule pāri kailajām klintīm. šodien bija kalni un klintis visu dienu, bet es tikai ilgojos. vakarā jau tumsā skrēju pie sava mīļā, sabijos, par stipru viļņi, bet viņi solījās mani sargāt un tā es gāju dziļāk un dziļāk nesalauzta, līdz piepeši biju jau par tālu un viļņi sāka lūzt nevaldāmi. un es vairs nemācēju tikt ārā.
bija ļotj bail.
beigās, protams, viļņi paši mani iznesa, pāri visiem triecienvaļņiem, bet es tomēr tagad bīstos. nevar tevi pieradināf, nevar tevi savaldīt, ko lai ar tevi dara?
pa vidu tam saule mani sadedzinājjsi arī caur visām drēbēm, jau trešo nakti viss sūrst un deg, un neāriet. stipra saule. viss te stiprs. es tikai.
šorīt stipri sakliedzāmies ceļa sākumā, tā, par vecām rētām. es negribu sevi lauzt. |
|
|