| |
[31. Aug 2016|18:21] |
šorīt mēģinānu tikt uz kalniem, aizveda mani uz staciju un atstāja, nebija ne jausmas, kā tālāk, un vācieši vispār nemaz negribēja saprasties angliski, tikai mulsi smaidīja. un jā, cilvēki te vispār nav tādi kā kaimiņos. pavisam svešāki. tā nh es padevos un gāju uz parku sauļoties. satiku ļoti skaistu āzi savītiem ragiem un garu, garu bārdu, kas izmisīgi centās pierunāt kaziņu mīļoties. ko tik viņš nedarīja. un nekā, nemaz neatmaiga kaziņa, tik purināja galvu.
sažņaudzās man sirsniņa. žēl puikas.
vēl parka vidū bija liels ezers, bet man bija aizliegts peldēt, jo tad būšot par mani jākaunas.
pusdienlaikā atbrauca pakaļ, paņēmām laivu, pašā vidū milzīga strūklaka, laivinieks aizveda mani tur un izmērcēja viscaur. pats priecīgs. un es arī.
un tad skatījāmies vispilnīgāko varavīksni, lielu un skaistu. mani solīja izvest cauri, protams, noticēju. man reizēm liekas, esmu tev tik mīļa tāpēc, ka vienmēr visam noticu. un tad tu smejies.
tagad es sēžu viena, lasu saksa un liepnieka grāmatu un domāju, ka būtu kaut kas jādara. bet vēl mazliet nē.
āzītis laikam bija dienas skaistākais mirklis. tāda liela mīlestība. |
|
|