| |
[9. Mar 2016|20:47] |
dienās, kad lidlauks pārāk tāls un viss ir sāpīgs un neizturams, ir tādas dienas, tad vienmēr pēdējā brīdī es atnāku pie sevis. nu tā kā tu brūc kopā un pēksņi pastiepjas rokas un tur tevi un saka hey, es tevi tik ļoti mīlu, es atnācu tev pateikt, ka mēs ar to tikām galā, pavisam un galīgi. un tad ir liela mīlestība un miers, un beidzas sāpes.
un tad ir tās otras dienas. kad tu ej gulēt, laimīgu, vieglu sirdi, tā, jo saule atgriežas, putni atgriežas, un cilvēki tev nes tapiokas bubble tea pirms miega, un tu jau gandrīz aizmiedz un piepeši tevi sauc no turienes, no pāris gadu, gada vecas turienes, un ir jaceļas un jāiet.
un vakar, kad es sevi tā pasaucu un atsaucos uz pāris gadus senu stāstu, pirmo reizi nekā nevarēju palīdzēt. stāvēju ar savu šodienas sirdi visa tā ļoti sāpīigā stāsta vidū un raudāju vēl vairāk nekā pirms diviem gadiem. bet toreiz kāds tomēr atnāca. varbūt pēc pāris gadiem.
tas vienmēr ir caur gadiem. un varbūt tāpēc man jādzīvo. vēl jāpalīdz tai meitenei, kas tikko piedzima. kāds taču viņu toreiz noturēja.
man liekas, pilnīgi visi tā dara. kurš gan cits to darīs.
nu labi, vēl jau ir tie, kas mīl. tā. par neko. |
|
|