| |
[15. Okt 2015|23:48] |
viss, ko es jūtu, ir par jēlu un par sāpīgu. un man šķiet, es vairs nekad nemācēšu saaugt saknē. jo visas manas lielās mīlestības ir galā. es varu tikai sēdēt klusi un gaidīt, kad es arī beigšos.
bet man likās, ka es atkopšos. ka es tikšu galā. mācēšu bez jums. un ka šis viss man palīdzēs. es maldījos.
es stāvu viens, mielavs saka. es viņu klausījos sen atpakaļ, pēc pirmās sāpīgās mīlestības, augustā, vējā, latgalē, naktī, kamēr omīte gulēja. nekad, nekad vairs man nebūs tā visa. omītes nav jau otro gadu. un man paliek tikai sliktāk. lēnām, bet neatlaidīgi. es vienkārši nespēju atgūt kaut ko saknē aizlauztu. lai kā es censtsos just un mīlēt un būt. viņa bija taču tikai. cilvēks.
shit shit shit shit.
kad es biju maziņa, ticēju, ka mēs nomirsim vienā dienā. un varbūt mēs nomirām arī. i just. can't hold onto this. |
|
|
| |
[15. Okt 2015|23:48] |
līst. un es raudu. un pēc brīža celšos un iešu smēķēt. tas uzreiz palīdz neraudāt.
kopš viņas vairs nav, es tā daru. viņa tā darīja. slepus. viss sliktais ir vienmēr jāpaslēpj. ai. es esmu kaut kur apmaldījusies. |
|
|