| |
[12. Mar 2015|18:40] |
ābelē pie manas gultas melnais strazds dzied. vakaros un rītos. kopš itālijas man melnais strazds (tieši tas melnais, nevis viņu sievišķā brūnā daļa) ir vairāk nekā strazds. un kad es redzu, kā viņš tur dzied, tāda savāda, dziļa, sveša un ļoti tuva smeldze.
izbraucu no akmeņdārza, milzīga, rietoša saule tieši pretī, nekad vēl nebiju bijusi tādā leņķī pret rietošu sauli. tik tīrs horizonts arī laikam vēl nekad nav bijis. vismaz ne šeit. ne tagad.
rīt braucu prom, tuvāk pavasarim, vismaz tā es to jūtu
vai tur arī tur būsi? |
|
|
| |
[12. Mar 2015|19:00] |
un tad viņa atnāk un saka, ka man jāizlasa, un es izlasu -
AT LAST, SIR TERRY, WE MUST WALK TOGETHER -
un
laikam par to viņš dzied tik sāpīgi aiz loga. no more you around.
un varbūt tāpēc saule tā riet. varbūt viņš tur aiziet. |
|
|