| |
[7. Maijs 2014|20:57] |
man, protams, likās, ka pēc tāda smaga sasitiena visi tā kosmiski sadosies rokās, sāks mani īpaši mīlēt un dos saldumus,
bet re, pēdējās divas naktis es neguļu, jo netieku galā ar darbu - pirmais darbs te, kuru vispār nesaprotu,
un pa dienu eju aizstāvēties pret vienmēr tik draudzīgajiem cilvēkiem, kuri piepeši visi ir pret -
like really, pret mani? bet bet bet
un tik un tā tajos pāris mirkļos, kad es kaut kur pakrītu un aizveru acis, viss, ko jūtu, ir tāda milzīga mīlestība no dzīves puses
it kā,
pēkšņi iedomājos, ja nu mans inteliģentais kosmoss tagad jūtas tik nederīgs un bezpalīdzīgs, jo nekā nespēj līdzēt,
iedomajos, cik smagai jābūt tādai sajūtai, jo nu, es jau māku kapitāli čīkstēt, un
un sāku mierināt kosmosu. |
|
|