| |
[1. Maijs 2014|02:11] |
bet tāds sirsnīgs, sirsnīgs vakars sanāca, ar viskiju virtuvē un sarunām par kosmosu un visumu un par galdu, un kā mēs redzam, tam ir vai nav apziņa. es gan visu laiku mēģināju vismaz kādu pierunāt mani nogalināt, nē, tur neko nevar līdzēt, mētājos ar vārdiem un darbiem, bet nekas, nekas, nekas, ir jāmīl sevi arī tad, kad tev pasaka nē un tevi negrib, tas ir tas kanta imperatīvs, gribēt sevi, kad tevi negrib neviens cits.
paldies par cilvēkiem tepat blakus.
rīt būs atkal jāmostas un jāmēģina nodzīvot vairākas dienas cilvēku barā, nekas, nekas, nekas
mīlestība ir tepat |
|
|
| |
[1. Maijs 2014|21:08] |
|
cita virtuve, tas pats viskijs, vēl sirsnīgāk, un vissvarīgākais, ka nevienam nav manis žēl. iebēgu mežā, jo vislielāko laimi var tikai zemei atdot. |
|
|
| |
[1. Maijs 2014|21:17] |
|
man vajadzēja visu dzīvi, bet esmu iemācījusies zaudēt. |
|
|