| любо, братцы, любо |
[3. Apr 2014|19:56] |
domāju, izaugšu un pāries, bet manai realitātei sienu vietā ir tie aizkari, nu tādi kā bungalo durvju vietā, bambusa stiebriņi vai plastmasas caurulītes, viena kustība un es esmu te, karalauka vidū, un es arī tur guļu un nevaru saprast, kas tā par sāpi, kas nebeidzas pat tad, kad viss jau ir beidzies. kur paliek tās asinis, kas sasūcas zemē? zeme vaid?
un kāpēc, kāpēc ir tā, ka nekad nekas nebeidzas, ka visu laiku viss notiek, kā tas var būt, ka tas viss visu laiku te notiek |
|
|
| |
[3. Apr 2014|20:36] |
es vienmēr mēdzu teikt, ka šī ir mana laimīgākā dzīve, jo es neesmu nevienu nogalinājusi vai izvarojusi,
tāda liela laime tā ir
nu. vairs jau ne. vairs jau ne. |
|
|