| |
[11. Sep 2013|22:48] |
kad es esmu latgalē, vakaros ietinos tonijas kažokā un pāris stundas sēžu pļavā un skatos zvaigznēs. vardes vēl lēkā, pele iepīkstas, sienāži, protams, nekad neguļ, naktstaurenis dūc, sikspārnis lido debesīs, mežā zvēri sarunājas, gandrīz katru nakti kāds koks krīt. bet visvairāk man patīk migla, kā viņa lēnām nāk tuvāk un visu apēd, mani arī, un tad es domāju, ka tā ir nakts maigā puse, viņas mīlestības versija. zvaigznes ir katru nakti, arī tās, kuras sākumā izskatās bezcerīgas, bet es sēžu tik ilgi, kamēr viss noskaidrojas, un uztveru to personīgi. un kad zvaigznes krīt, nesakiet neko par meteoriem, tad es vienmēr vēlos, man ir simtiem mūžīgu lietu, ko vēlēties. un katru reizi, kad mazgāju zobus un atgāžu galvu, aizrijos no tās bagātības, kas virs galvas.
un tad es eju pirtiņā, kas smaržu pēc sveķiem un vīstošām meijām un guļos savā gultiņā, kuru nekad neklāju. un sapņoju par brokastīm. |
|
|