| |
[24. Aug 2013|15:37] |
pagulēju mazliet virs divām stundām, pamodos no saules garšas gaisā, klusiņām saģērbos un aizgāju viena pati kalnos, arī viss ciems laikam vēl gulēja, pat tās piecas kaijas, tikai es un aitiņas savu zvaniņu pavadījumā ganījās klintīs un lēkājām pāri strautiem. un jā, šī bija pirmā saules diena, kalni saulē ir pavisam maigi un paši atdodas, ielokā atradu ezeru, ielejā - mellenes.
un lai vai cik tuvs ir cilvēks, kalnos ir jāiet vienam, vienmēr vienam, citādi tie vairs nav kalni.
atpakaļ paguvu tieši uz vēlajām brokastīm, ēdām uz terases tieši virs jūras, un beidzot sadūšojāmies paši novākt traukus, pavārs pietur virtuves durvis un saka thank u, ai, nu kā lai viņam pastāsta, ka tam thank u jāiet tikai vienā virzienā.
ai.
un tad uzreiz uzreiz, uzreiz uzreiz bija jābrauc okeānā. pirms tam staigājām gar krastu, pa karalienes taku, atradām fantastisku pludmali, tīras smiltis. ā, un jūs zināt, ko dara latviešu meitenes, kad norvēģu puiši atved viņas pirmajā ziemeļjūras krastā, kas nav klintis un akmeņi? viņas nomet visas, visas drēbes un un skrien jūrā. puiši paziņo, ka sagatavos diplomus. visi ir laimīgi, viss ir tā mīļi, jo sevišķi tāpēc, ka viņi nevis nāk skatīties, bet taisa salātus un cep siltos ēdienus, mūs baro turpat smiltīs, visi ir vēlreiz laimīgi.
taka beidzas ar miku džegeru jeb rolling stones, tie ir tā kā latvijas oļi, visi apaļi, tikai no vņiem dzimst mazi dinozaurēni.
un visbeidzot, okeāns. labākais vietējais zvejnieks sasēdina mūs savā mazajā motorlaivā un ved tieši viļņos, ik pa laikam okeāns piedāvā bezmaksas dzērienus, visi smejas un gaida uzkodas arī. mūs pavada melni un krāsaini putni, vienubrīd klusiņām piepeldam roņu saimei, viņi jau pazīst zvejnieku, sveicinās. vaļu gan nebija.
šovakar būs balle, puiši nāks mūs dancināt, bet es mēģinu atrast apvedceļu, lai man izdodas palikt malā, bet nevienu ar to neapbēdināt, sevi arī nē, es neprotu dejot, es negribu dejot, man, man gribas kāpt kalnā, sagaidīt saullēlktu un palikt par klinti, un tad es varētu te palikt mūžam. |
|
|