| |
[23. Aug 2013|15:43] |
es mēģināšu neko neteikt par brokastu lašiem un pusdienu vaļiem, un es zinu, ka vali ēst nav vislabākais, ko es varētu viņu labā darīt, bet viņš ir garšīgs. un viegls, un spēcīgs, un garšīgs, un man liekas, varbūt tāpēc pilnīgi visi vecie cilvēki te izskatās tik jauni.
šorīt klausījo.s stāstu par amatu dalīšanu. tas ir tā, ja tu esi labs kapteinis, tad tu automātiski tiec pie visiem cienījamajiem amatiem, priesteris, policists, ciema vecākais. mūsu draugs aizveda mūs uz vecu un ļoti smaržīgu baznīcu krusta formā, viss koks iekšā jau simtiem gadu stāv balts, klīst leģendas, kā tā var būt, baznīca ir pilna ar leģendām, bet vismaz viena ir īsta.
tātad bija kapteinis-mācītājs, bet viņam bija arī melnā bībele, latgalieši sapratīs, un reiz kalpotājs to nejauši atvēra, velns, protams, uzreiz klāt, bet tur ir āķis, viņam uzreiz jādod darbs, citādi pašu paņems. tajā steigā mācītājs liek visus apkārtnes kokus sastādīt ar saknēm uz augšu, velns dara, bet dikti noskaišas, beigās vēl dusmās nospļaujas, tajā vietā tagad stāv milzu akmens. reizi gadā mācītājs brauc uz lielo pilsētu vest desmito tiesu kaltēto mencu, un vienu gadu vairs neatgriežas, pazūd zilā gaisā, pāri paliek vien koka tupeles ar asinīm pilnas. viņa sieva, lai ātrāk izpirktu vīra dvēseli, visu savu bagātību, 300 naudiņas - vienas naudiņas ekvivalents ir viena gotiņa - ziedo komūnām, un tiek noslēgts līgums, ka par šo naudu viņām tiks piegādāti milti. kad visa nauda beidzās, varas iestādes teica, piedodiet, bet cilvēki teica nē, līgumā ir teikts, ka miltus piegādās mūžīgi mūžos. un tā joprojām katru gadu pirms ziemassvētkiem vietējā vara dāvina 500 kilogramus balto miltu.
re, mūžīga mīlestība pastāv. ir tikai jāmīl ;) |
|
|