| |
[2. Aug 2013|22:02] |
šodien tik savādi skaista diena
tas sākās no rīta, saule lēca, es sēdēju dzeltenu pīpenīšu pļavas malā, pilns ar tuareņiem un bitēm, sienāži, neviena putna, pāris mušas, tas viss kopā bija krāsās un skaņās nevis augusts, bet pati skaistākā vasaras vidus diena.
tad biju mežā, gulēju zem gandrīz oranža pīlādža un ozola un skatījos, kā pa mani rāpo ērce, un nevarēju sevi piespiest viņai ko nodarīt, viņa man neko nebija nodarījusi, noliku turpat blakus.
tad biju peldēt, skatījos, kā skudrai grimst kājas smiltīs, nekad nebiju domājusi, ka skudras arī grimst, bet viņai paslīd viena kāja pret vienu smilšu graudu un nost no ceļa ir. tur man bija arī jāiepazīstas ar potenciālo draugu, viņš vismaz domāja, ka mums jādraudzējas, bet es stāstīju, ka runāju ar visumu, ā, viņš teica, nu tad es atnākšu pēc piecām mminūtēm, bet tā ir ļoti gara saruna, un viņš aizgāja, un es biju priecīga un beidzu raudāt. pirms viņš atnāca draudzēties, es raudāju. varbūt tomēr. varbūt tomēr mēs sadraudzējāmies.
tad braucu mājās, jā, tagad te ir manas mājas, vismaz vēl kādu laiku, līdz es tikšu līdz fjordiem, es ļoti gribu tikt līdz fjordiem, vai es drīkstu, lūdzu,
un jā, zirgi ganījās, krēpainām kājām, segām apklāti, un raibs suns izskrēja uz ceļa, saimnieks ar pirkstu viņu turēja nost no manis un piemiedza aci, pretī brauca sens paziņa auto un pīpināja, dāmas uz ceļa palēcās, un pēkšņi viss bija tik ļoti galīgs. tāda visas pasaules beigu sajūta. visa tā aina saulrietā, visi tie cilvēki, kuri katrs aiziet savu ceļu, mirkli pirms tam sasveicinoties. tā sasveicināšanās tradīcija te ir sāpīga. es nezinu, man sāp, ka mēs esam tuvi un uzreiz arī vairs neesam.
bet varbūt tomēr labi. vismaz mirklis tuvības.
ko es gribēju teikt, es gribēju teikt, ka kosmosam taisnība, there is no pain, it is all just a game, un man nesāp, nē, man nekas nesāp, tikai tik ļoti, ļoti skaista pasaule šodien, ka man pietrūkst vietas tam visam sevī.
i love all of you, hurt by the cold, saka rhcp |
|
|