| brīžiem stāvu, brīžiem stāvu |
[5. Jul 2013|23:48] |
pa vidu zibeņiem un pērkoniem peldējos starp bojām
rīt no rīta jau pirmais mēģinājums-koncerts, dejotāji arī nāks
atpakaļceļā mūsu tramvajā visi dziedāja. tik skanīgas, dzidras balsis meitenēm.
pie mājas nopļautas visas pļavas, sarkana saule rietēja siena smaržā, skaista, skaista planēta
un man kā vienmēr gribas beigties. vai tas jebkad, jebkad beigsies? kā var vispār piedzimt ar tik mazu dzīvotgribu?
bet visa mana dzīve liekas tik. patērējoša un neko neradoša, neko nedodoša. un to es pati esmu tā iekārtojusi. nu, lai man būtu ērtāk. un es vairs nezinu, kā no tā iziet ārā. un tā tas apēd pašu. |
|
|