| |
[20. Maijs 2013|22:26] |
kad vakarā braucu mājās, pārdaugavā tieši sākās lielais lietus ar uguņošanu un orķestri, vēl mazliet sausa iebēgu pieturā, tur sēdēja vēl viens cilvēks, tad atnāca vēl tantiņa, apsēdās mums pa vidu, viss bija tik skaisti, tantiņa bija priecīga, jā, es zinu, ar vecumu tā notiek, viņa smaidīja un mēģināja ar mums runāt, bet tobrīd nedrīkstēja runāt, bija jāsargā kastaņi, viņi pāri ielai zied, un viņa nolika lietussargu pie kājām, pacēlās vējš, parāva lietussargu un mana raksta lapu, trešais cilvēks to visu atkaroja, man nebūtu bijis žēl, ja arī būtu jāpazaudē tā lapa, bet pēc tam, kad viņš izskrēja uz ielas un atnesa to lapu, jau pavisam slapju, tad tu esi stūrī, pažāvēju uz svārkiem, ieliku maisiņā, prombraucot gribējās pateikt viņam paldies par tām 20 klusuma minūtēm vētrā, tādu cilvēcīgu paldies, man likās, mēs bijām mazliet uz vientuļas salas tobrīd, tantiņa drīz pazuda,
bet es aizbraucu pavisam klusu, tāpat lietū,
un uz ulmaņa gatves mocis bija saskrējies ar mašīnu, es redzēju to moci, kad sēdēju pieturā, viņš brauca garām, un es tobrīd domāju, oho,
ar viņu es jutos lepna, nu tās vētrā skriešanas dēļ, un tad tā, tad tā, tad tu domā, varbūt nevajadzēja ļaut viņam braukt, it kā te varētu kaut ko apturēt. |
|
|