| |
[22. Mar 2013|00:15] |
apauj kājas. aizvedīšu.
kur?
vienalga.
kur tu gribi.
salauzu pūpolus no nolauztā zara. kad tādā aukstumā lauž koku, ļoti sāpīgi tas šķiet.
bet man jāved viņi rīt ciemos. tālu prom. |
|
|
| |
[22. Mar 2013|00:44] |
vissirsnīgākais brīdis šodien bija, kad lektore, ieraugot mani un riteni, pieturēja mums durvis. pati tāda priecīga. un man viņa nemaz tā nepatīk. tāpēc tik priecīgi.
visu laiku aizmirstu pierakstīt, kā man patīk ledus kraukšķēšana zem riepām. man šķiet, tieši tā bērnībā garšoja smiltis un lāstekas starp zobiem (jo man tāāāā garšoja sarkanā magone bērnībā, bet viņu nepirka, jo tur bija karameles, un tas nav labi zobiem, un, ja nedod, skaidrs, ka vajag. tāpēc es ņēmu rītu, kurā nekā nebija, un ar visu papīrīti mīcīju smiltīs. un tad ēdu un ēdu. un kraukšķēja tieši kā jākraukšķ!!!)
visbēdīgākais brīdis bija, kad pazuda stāsts par planētām un zemi un impulsiem, kas nāk no sirds uz smadzenēm. pazuda, pirms es paspēju noglabāt savā stūrītī.
bet es izturēju visu savu nedēļu. sildītāju izslēdzu jau pēc divām dienām. to tā grūti izskaidrot, bet bija sajūta, ka no tā siltuma paliek vēl aukstāk, it kā pazustu paša ķermeņa siltumražošanas spēja. saprotu, ka tas nav iespējams. bet tā bija! tikko kā ieslēdz sildītāju, paliek aukstāk un aukstāk, beigās visa istaba jau ir karsta, nav gaisa, bet tu sēdi, kājas virsū sildītājam, un drebi. |
|
|