| |
[13. Feb 2013|00:27] |
|
visgrūtāk savas sāpes piedot sev pašai |
|
|
| |
[13. Feb 2013|00:34] |
|
kad man ir pavisam bēdīgi, tad es iedomājos, kā pār mani noliecas seja, visdrīzāk tāda kā pasaciņai uz sirmā kumeliņa, tikai tā nav sievietes vai vīrieša seja, tā ir pasaules, dzīves seja, un viņa vienmēr smaida, nevis tā apgaroti, bet priecīgi, vienkārši prieks, nekādas varenības, un mazliet curiousity, tā kā - re, kas te par kukainīti. un tad es esmu kukainītis un man pretī ir žēlsirdība un tas ir viss, ko es vispār varu gribēt. nesamin mani, dzīve. tu esi liela, un es esmu tikai kukainītis te, bet es tevi mīlu. |
|
|