| |
[20. Nov 2012|21:53] |
beidzot jūtos gandrīz mājās.
jo aizbēgu.
re, kā tas strādā.
aizbēgu pēc pusnakts prom un nolēmu nekad vairs nenākt atpakaļ.
sākumā mēģināju gulēt uz soliņa. jo visas metro stacijas jau bija ciet.
bet te ir auksti. ļoti. tāds nepierasts aukstums, nevis temperatūras ziņā, bet vēsuma, dzestruma ziņā, gaiss ir ledains. zeme nav. kāds teica, tas no alpiem. nezinu.
tad man vajadzēja sākt iet. gāju, gāju, gāju, tīri mehāniski, meklēju siltumu. atradu centrālo staciju, viņa laikam vienmēr ir vaļā.
tur bija silti.
un tur bija soliņš ar vienu brīvu vietu. blakus pavisam melnam cilvēkam.
bet markuss teica, ka nav labi baidīties no melniem cilvēkiem.
jo sevišķi, ja viņi ir aizmiguši.
apsēdos viņam blakus. un viņš pamodās. smaržoja pēc sīpoliem.
un sāka ar mani runāt. tā mēs norunājām līdz rītam.
viņš visu naudu tērē sabiedriskā transporta biļetēm. jo tad var visu laiku būt siltumā. viņš nebrauc nekad bez biļetes, jo nedrīkst sabojāt savu "record". un viņam jāgaida līdz janvārim, kamēr būs darbs. viņam ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja. pēc desmit gadiem itālijā. mēs varējām vienoties par gandrīz visu. viņu ļoti interesēja latvija. pastāstīju par vēsturi, politiku, ģeogrāfiju. viņš ieteica būt draudzīgiem ar krieviem. nevis baiļu dēļ, bet tīrā izdevīguma dēļ. jo mums vajag viņu naudu. teicu, ka negribu ar viņiem draudzēties. man likās, cilvēkam no ganas tas būtu jāsaprot. bet viņā nebija rūgtuma.
tad es gāju tālāk. iekāpu pirmajā metro, pabraucu vienu pieturu. tad vēl vienu. tad atpakaļ. tad atkal. visu laiku tikai vienu pieturu. jo man nekad nav metro biļešu.
jo es esmu izlutināta.
skatījos, kā visi godīgie cilvēki kāpj iekšā un nekāpj tūlīt ārā.
noguru no metro, sāku klīst pa kafejnīcām. man ir kauns dzert divus kakao vienā un tajā pašā vietā.
tāpat kā ar metro.
lai visi domā, ka man arī ir, kur iet. ka man nav visu dienu jāsēž nopirktā siltumā.
tad noguru no kafejnīcām un gāju lasīt grāmatas.
un tad vairs nevarēju paiet un nācu mājās.
šodien visi man taisa ēst. |
|
|