| |
[10. Nov 2012|14:55] |
vakar mana pilnā sarkanvīna glāze skaistā lidojumā izšķīda pret to vācijas istabas sienu, kas nekad vairs nebūs balta.
re, kā nesanāk izlikties par to, kas neesi. vienmēr būs kāda roka, kas palīdzēs.
vēl es vakar apmaldījos. izkāpu paareizajā metro pieturā, uzkāpu pa pareizajām kāpnēm, gāju pa pareizo ielu, un nonācu pilnīgi nepareizās vietās. pa ceļam atradu lietoto angļu grāmatu veikalu. vēlāk, protams, bija jāpaskaidro, kā tas tā vareja gadīties, ka mums joprojām nav aizkaru.
būtu tagad jāsaņemas un jāiet pēc aizkariem, bet te ir grāmatas. un tads miers un klusums.
un es nezinnu, kadēļ, bet man ir bail te būt vienai uz ielas. droši vien visa tā gadsimtiem ilgā aizvainojuma dēļ. kā es vienmēr esmu tikai sliktas lietas par vāciešiem teikusi. par tiem 700 gadiem un nogrimušo gaismas pili. un tagad, kad es redzu, kādi viņi visi te ir, tādi tīri, sirds lūzt, nevaru pacelt acis pretī, re kā, re kā sanāk.
tas sarkanvīns uz tās baltās sienas. |
|
|