| |
[31. Okt 2012|16:15] |
pārdevu mašīnu. un pēc tam pārdevu rezerves riepu. tā visi gudrie pārdevēji dara.
bet tas viss bija briesmīgi.
vispirms tāpēc, ka man galviņā dzīvo pārliecība, ka csdd ir bauskas 66. tā mūžīgi dzīvo. google saplānoja bauskas 66 maršrutu, visos krustojumos visu izdarīju pareizi, bet csdd nekur nebija. tad braucu no otras puses un neko nesapratu.
no otras puses iebraucu vienīgajā iebraucamajā stāvvietā ar sargu pseidomilitārista tērpā. prasīju, vai viņš zina, kur es esmu. viņš zināja, kur man jābūt.
un tad es apstājos pie csdd. un netieku ārā. vienkārši netieku ārā. skaidrs, durvis salūzušas. ne gluži īstajā brīdī, bet pieņemsim. atveru logu un mēģinu atvērt no ārpuses. skaidrs. nevaru atvērt. skaidrs, laikam tomēr jāmirst šodien. bet tur blakus bija cita mašīna un blakus viņai bija puisis, un viņš smējās un prasīja, vai es esmu iesalusi. izrādījās, ka es neesmu iesalusi, esmu vienkārši nobloķējusi durvis. un man nav ne jausmas, kā es to varēju izdarīt. jo sevišķi tādēļ, ka pārējās bija vaļā. un jo sevišķi tādēļ, ka es tā nedaru, un, ja arī daru, tikai apzināti.
nu labi. tad es braucu iekšā teritorijā un skrēju iekšā un skrēju atkal ārā, un tad atkal iekšā, un - tas puisis nāca pretī. smējās un prasīja, vai es tiku otrreiz ārā pati.
un tad, kad pēc pusstundas izgāju no pārrakstīšanas kabineta, viņš sēdēja tieši pretī tām durvīm un tieši tāpat smējās. teicu sveiks. bet cilvēki, kas bija blakus, nesaprata.
satiku pazīstamo, skaidroju.
tā bija pirmā reize, kad iedomājos - varbūt viņš bija izdomāts. tā kā hologramma.
it kā es viņu būtu izdomājusi. un viņa vispār nav nekad bijis.
varbūt tāpēc viņi nesaprata. jo viņa nemaz nebija.
visbriesmīgākais, ka es tam visam arī noticēju.
jāpabeidz tas darbs par demencēm un jāsāk lasīt fizika. |
|
|