| |
[30. Aug 2012|18:13] |
mana māja ir tik skaista.
kad ciemiņi nāk, redzami tikai izsistie logi un melna zeme grīdas vietā, bet es eju no otras puses, otrā pusē ir dzelteni guļbaļķi un baltas sūnas pa vidu, griesti un grīda no tā paša koka, plīts istabas vidū, vienā malā gulta, otrā - galds, aizkaru mums nav, tapešu mums nav, bet naktīs blakus manai galvai peles graužas, tad es mostos un ar dūri situ kokā, dzenu viņas prom, viena vakar nokrita no sienas augšas uz zemi un panikā skraidīja, saimnieks smējās kā iemīlējies, nu, kā lai viņas tagad indē.
ēdu pētersīļus. biezpiens, gurķis, tomāts, sīpols, krējums, sāls un plucināti pētersīļi, viss jāsamaisa. karsti kartupeļi un siļķe.
jūtu, kā tuvojas rudens un rīga, vēl tikai pāris dienas te, es nezinu, nezinu, nezinu, kā lai to izdzīvo. |
|
|
| |
[30. Aug 2012|18:25] |
un kad kāds man saka, ka tā nav mana māja, ka es te tikai piedzīvoju, tad es neklausos. es jau esmu te ar visām saknēm, es jau pati esmu tā māja, man liekas, visa vardarbība paliek nevarīga pret mums, mani un māju, re, mēs pat esam uz viena burta, un jūs nevarat mani dzīt prom vai nelaist iekšā, es zinu visas atslēgu vietas, un logus tāpat nevar aiztaisīt, un, ja nu savādāk nekā, es varu iet peļu ceļu un iegrauzties iekšā. man vēl nekad nav bijis savas Mājas. tagad, tagad es viņu vairs neatdošu. ja vien viņa neatdos mani.
un, protams, tu tam pa vidu. |
|
|