| |
[17. Aug 2012|23:04] |
šorīt pamodos visagrāk, izgāju ārā, visi labības lauki nokulti, zeme uzarta melna, nekā no mana zelta, vienīgi, ja gailenes saņemsies, un pāri visam silts, silts rudens gaiss. šorīt man sākās rudens, tā, pa īstam, visas karstās dienas, kas vēl būs, būs krāpšanās.
gāju kraut sapuvušo sienu kaudzē.
jo istabā mums mums tagad pie griestiem piekārta gotiņa, kauns no viņas.
pēc tam visu dzīvi saplānoju, ēdu vakarnakt cepto līdaku, kura bija sacepta vienu nakti par vēlu un jau bija sākusi nelabi ost, bet es iespītējos, ka ēdīšu, nezinu, kaut kur iekšā manī dzīvo kara laikā nobadinātie, kaut kur jau viņiem jādzīvo.
iznācu no meža jau melnā naktī, jo atkal iespītējos, nezvanīju nevienam, lai viņi paši mani meklē, tā, tā es daru, izdomāju galviņā visu ko.
vēl pirms tam bija baltā vidzemes pils un kāzas un ģitāra un baltvīns līdz vēlam rītam. un pēc tam bija brauciens uz čortoku, kas beidzās krusta ceļā, jo izrādās, uz čortoku nemaz nedrīkst braukt, ja ir krusta ceļš, tā nu es sēdēju kalna galā un pilināju vasku uz pirkstiem, kā bērnībā. visi pārējie glābās plastmasas glāzītēs.
manai gotiņai pie griestiem ir baltas, baltas acis. vakarnakt atkritumu spainī noslīka pelīte. viņa bija ļoti labi audzināta lauku pele, nekad nelīda uz galda vai skapjos, tikai jau izmestajās lietās, bet nevar jau visus izglābt.
šonakt paliku pavisam viena. nedrīkst gulēt. rīt jāceļas. |
|
|