| |
[18. Apr 2012|23:24] |
es jau diezgan sen vairs neuztveru dzīvi kā kaut ko pašaprotamu, kaut ko, kas man pienāktos.
katru reizi, kad jātaisa kādas analīzes vai pārbaudes un atbilde ir "viss kārtībā",
katru reizi ir tāda sajūta, ka uzturēšanās atļauja pagarināta, un es drīkstu vēl mazliet te
dzīvot.
un es apzinos, ka mana dzīvošana nozīmē to, ka miljardi šūnu darbojas bez apstājas, dzimst, mirst un pieskata viena otru, man liekas, lai mana roka izskatītos pēc rokas, viņām visu laiku ir jābūt tur uz vietas, viņas nevar vienkārši izstāties un pateikt čau, mēs aizejam, tā ir tāda vienošanās, par kuru nemaz nevar samaksāt. un bez svētdienām.
cilvēks, kurš manam ķermenim dara tik labas lietas, kā neviens nekad nav darījis - viņš pastaigājas pa mani - 80 kilogrami tīrā svara, kad viņš min ar visu spēku virsū mugurkaulam un kuņģim, katru reizi pēc tādas pastaigas es jūtos kā pēc milzīgas narkotiku devas, varbūt viņš tiešām kaut ko smidzina gaisā, es nezinu, bet ir tāda dziļa laime, man nav nekā, ar ko to salīdzināt.
bet tas, kāpēc es sāku to stāstīt, jo viņš saka, ka tagad pats galvenais nav dzīvot, tagad pats galvenais ir izdzīvot.
bērziem ir skaras, lielas, dzeltenas, un kastaņiem tumsā var redzēt mazus baltus punktiņus zaru galos, bet tās skaras, tās ir visskaistākās. nekā cita vēl nav, nevienas lapas, pat pumpuri vēl slēpjas, bet tās skaras ir lielas, lielas, lielas, lielas, lielas un pilnas ar dzīvību. |
|
|