| |
[6. Sep 2011|10:19] |
vakar pavadījām pēdējos talkotājus, man jau arī būtu laiks atgriezties, bet gribējās visu izmazgāt, visu sakārtot. visu dienu kārtoju. sakārtoju. visu dienu ar maizi matos nodzīvoju, tad nātrēs nomazgājos, gāju gulēt tādā tīrībā, ka par lielu izrādījās. vajadzēja sasmērēties. ieslēdzu omītes televizoru. un tur stāstīja par maniaku. un man sāka smadzenēs klikšķēt. viss sakrita. cilvēks, kurš 36 stundās nopirka mašīnu un izbrauca lietuvu, poliju, vāciju un holandes ziemeļus, lai aizvestu mājās manas zemeņu burciņas. normāls cilvēks tā nedarītu. un tad visas pārējās detaļas. viss, viss sakrita.
beidzās raidījums, sēdēju, drebēju, un tad viņš atsūta ziņu, ka šodien zvejā atklājuši jaunu ezeru, visnomaļāko jebkad, cauri mežam ceļš, purva malā, ūdens mellns, mellns - un skaisti.
un hey, viss, viss, viss sakrita.
un tāpēc es izstāstīju viņam par viņu. visu izstāstīju.
un tad viņš smējās.
bet tad viņš raudāja.
un tagad viņš nerunā.
un es neko tur nevaru padarīt. viss krīt. |
|
|