| |
[1. Sep 2011|15:20] |
es vairs īsti nezinu, kam piederu.
vakar ieraudzīju pavisam citu latgali. mana latgale visu dzīvi bija meža vidū, pilnīgā pamestībā, visapkārt pļavas, vēlāk krūmāji, balles pārdesmit kilometru rādiusā, mūsu bagātā dzimta, mūsu strādīgā dzimta, mūsu lepnā dzimta, latgale man vienmēr bija mūsu dzimta. viss, kas ir ārpus tā, ir tas, par ko runā statistika. alkohols, bezdarbs, glupības.
vakar braucu meklēt meža vidū izaugušo akmeni, gāju gar vienām mājām, gluds ceļš, kā noglāstīts, zāle nemaz nepinas, plastmasas pīle puķu podā, visapkārt kalni un lejas, kombains tur kāpelē, pretējās mājās mazītiņas šūpolītes dārza vidū, pāri ceļam izlasīti kartupeļi, sažņaudzās sirds, kā te cilvēki strādā, gāju mežā, tur arī kalni, lejas, rieksti uz takas piebiruši, nevar mīdīt, jāiet apkārt, un akmens tik silts, kā manas bērnības smilgas. bērnībā es sildījos smilgās.
pēc tam braucām uz muižu, tā arī jāatrod, pusceļā jāapstājas, traktors līdzina lauku, viņam pa priekšu 26 stārķi ganās, skaitījām daudzreiz, viss pareizi, un viņš brauc, nemaz nestājas un nepaliek lēnāks, pareizi ir, darbs jādara, un viņi arī, staigā un neliekas traucēti, ja nu pavisam jau spārnu gali riteņos, mazliet palido nost, bet visi tādi. pašaizņemti. pietiekami. svarīgi. darbu dara. darbu dara. darbu dara.
šorīt pamodos no omītes vārdiem, tu esi slinka palikusi, bet es nevaru tur neko padarīt, jo man gribas neko nedarīt. tā nopietni, pavisam.
kamēr vēl ir laiks.
visu laiku liekas, ka laika gandrīz vairs nav. |
|
|