| |
[8. Mar 2011|10:45] |
parasti, kad braucam prom no mājām, paliekam kaut kur, kur tas paredzēts tādiem cilvēkiem, kas brauc prom no mājām. nu, mazliet naudas viņiem, mazliet gultas mums. šoreiz ceļabiedrs izlēma, ka jāpaliek pie pavisam sveša cilvēka, kurš vienkārši ir gana labs, lai nepateiktu nē. es praktiski nekad ar viņu nestrīdos, viņu nevar uzvarēt. tiešām nevar.
viņiem tur bija lieli svētki, užgavenes, brīnišķīgi, brīnišķīgi, tirgus ar lētu karstvīnu un barankām, es mīlu tirgus barankas, pat ne mīlu, nu, vēl vairāk, un tad kāpjam viņu pakalnos un, kad bija jākāpj lejā, bija briesmīgi, jo visur sniegs vai ledus, un es neredzu zemi, ar to pietiek, lai sāktos panika, neticu sniegam, nemaz nemēģināju iet, uzreiz sāku krist.
lai nu kā, ap astoņiem vakarā nolēmām iet pie namatēva. ceļabiedrs, protams, gāja pa priekšu. atradām vietu, kas tātad ir īstā. bet nu nevar iet tukšām rokām. zvanām un sakām namatēvam, ka iesim uz veikalu. kad atnākam atpakaļ uz pareizo vietu, ir jau pēc deviņiem, un, protams, atklājas, ka tā ir nepareizā vieta, pareizā ir ļoti tālu. un namatēvs jau sāk lamāties. un ceļabiedrs, nu, viņš ir pavisam mierīgs. es padodos. ap desmitiem satiekam saimnieku.
un tad man ir jāsmejas un jārunā un jāklausās un es nevaru, tas puisis iet pāri malām, viņam tik ļoti sāp, sirds vaļā, un viņš to visu stāsta, nē, nevis stāsta, izmet, porcijām, izmet gabaliņu sāpju un smejas tām fonā, un es nekad nezinu, ko viņš tūlīt darīs nākamajā mirklī, jo viņš visu laiku smejas, bet var redzēt, kā sāpes lien ārā, un viss, un es tur esmu, ceļabiedrs nepiedalās, man tiek viss, ceļabiedrs droši vien nesaprot arī sāpes. sapnī nogalinu mārtiņu freimani, ja nav, tad nav cilvēka, un tā ir labi, no rīta pamostos un bēgu uz upi, jo nekā savādāk nevar, un upei ir stāvi, aizauguši krasti, un man gribas krist lejā, bet pa vidu ir veselais saprāts, un man tik ļoti gribas kaut kā palīdzēt viņam. kaut kā nolikt savu dzīvi tā, lai viņam ir no tā kāds labums.
un viņš vāra cepelīnus brokastīs, kas izšķīst klimpās un neviens viņas neēd, un es dzeru tēju, un viņš saka, ka es atgādinu viņa labāko draugu, un draudzeni no somijas, un vēl viņa brāli, liekas, es viņam atgādinu gandrīz ikvienu, un es neesmu normāla, viņš saka, viņš daudz runā, un tad beigās saka, lai neeju prom, un tad mēs ejam prom, un promejot es viņu samīļoju, un man gribas kaut kā visu vērst par labu, lai mēs nekad te nebūtu nākuši, lai nekad tās sāpes nebūtu bijušas, bet neko nevar vērst par labu.
un tad mēs nonākam policijas atskurbtuvē, tur ir labi, tur varētu palikt, bet ir briesmīgi auksts, tas nāk no iekšām, un tas viss ir tik sāpīgi, un man visa sirds pilna ar rolandas, un viss sāp, un ceļabiedrs ir tieši tikpat mierīgs kā vienmēr, it kā viņš nebūtu bijis nekur tur iekšā, un tad es nezinu, kādēļ, bet mēs strīdamies un viņš dusmojas uz mani un stāsta par visām četrām lietām, kas viņam manī nepatīk, un man nav neviena cita ieroča pretī, saku – i love you – es nekad neko tādu viņam nesaku, jo tādiem sīkumiem nav nozīmes, un tad viņš nesaka neko, un viss ir tieši tāds pats, mierīgs, nekāda pasaule nav piedzimusi vai nomirusi. |
|
|