| |
[10. Feb 2011|17:35] |
šorīt gandrīz vasaras saule lēca, kad gāju darīt rīta darbus. atvēru kūts durvis un sapratu, ka te visas sāpes beidzas, silti mēsli un silti lopi, un te es arī esmu.
un saule visu laiku.
tas beidzās par ātru. pēc pusdienām kūtī bija visas sāpes. visas dzīvības sāpes. piedzima teliņš. mazs, smags, uzvēlām uz segas un nesām gotiņai priekšā, lai laiza, bet nē, viņai arī bail no sava pirmdzimtā, varbūt tur kas cits, rāvām prom, galvenais nosargāt galvu un kājas. tad nu es gūlos blakus un berzēju nost gļotas, jo tā viņu silda, asinīm jāriņķo, bet nāsis pilnas, acis plaši vaļā, dziedāju viņam par dzīvi, un tad bija jāraud, jo kam tas viss, mums tāpat nevajag bullīti, mazliet paaugs un čau, desas. sam durak, saka andris, šodien man negribas, lai pasaulē ir vīrieši, viņi dod par daudz dzīvības.
nevarēju palikt pie dzīvības, krāsns izkurējusies, jāliek maize uz lizes, apakšā sešas kļavu lapas un sauja miltu, pa virsu klīsteris un rotā ar krustu, saņem, dzīvība.
tam visam pa vidu neviens nepamanīja, kad govis saspēra vistu, un viņu kaus tikai rīt, es, protams, protestēju, tagad, tagad, nost ar visām sāpēm, bet dzīvē ir jāpierod pie sāpēm, saka omīte, kas ar viņu tagad uz nakti krāmēsies, rīt.
mežs kluss. bet tāpat skaidrs, ka tūlīt pumpuri plēsīs visu pušu.
pirmdzimtais jau stāv. un skatās acīs it kā prasītu paskaidrojumus. vai kāds vēl atceras, kādēļ mēs dzimstam? |
|
|