| |
[20. Jan 2011|16:29] |
es tagad mācos ēst to, ko pati gatavoju. vakar cepu kartupeļu pankūkas, nemaz nezināju, ka man ir tādas bailes no rīves, kad atguvos, visa mugura slapja, tā sajūta, ka tu neko te nekontrolē, rīve, kartupelis, tava roka, pa vidu – tikai žēlastība, ja tāda ir, tevi sargā, ja nav, tad – nav. arī apstāties nedrīkst. bet man garšoja pankūkas. un biedram arī. šodien cepu zivi burkānos un - man garšoja zivs un burkāni.
kad biju maziņa, es biju pārliecināta, ka man būs tikai garšīgi ēdieni, tā kā omītei vai tonijai. bet tad es kaut kur apmaldījos un viss, kam pieliku roku, gāja bojā. it kā svētība būtu noņemta. bet nu man ir sajūta, ka svētība atgriežas. jo man garšo tas, kam esmu pieskārusies. jau ceturto dienu tā ir. jau daudzus gadus tā nav bijis. |
|
|