| |
[14. Jan 2011|11:00] |
pirms katra pārlidojuma man gribas gandrīz vai atvadu smeldzīgo runu aiz sevis atstāt, un varbūt šoreiz tiešām vajadzētu. paldies par visiem jūsu jā un nē. par svarīgajiem jo sevišķi. un paldies par par.
paldies ir tāda lieta, ko ir gandrīz riebīgi pieņemt. jo tas ir tā, it kā tīšām, un it kā pienākums darīt tā vēl, un vēl tāda neizskaidrojamā - par ko, nekā jau nebija, es tikai te garām gāju, nevajag man tagad kaut ko pielikt. man būtu jāiemācās neteikt tādas lietas. daudz kas būtu jāiemācās.
šodien nē, protams.
es pirms brīža satiku savas vislielākās bailes. un es nzinu, vai tās vispār vēl kādreiz pāries, droši vien man katru rītru būs jāpamostas viņām blakus un jāiemig, smaidot viņām acīs. vismaz tik ilgi, kamēr viņas neiemācīsies izdzīvot bez manis.
man bija teorija par bailēm, protams, man ir teorija par visu. ka tās ir visas tās labās lietas, kas sākumā sākas tik labi, bet kurām vienu brīdi vairs nepietiek - spēka, ticības, nu, jebkā, - un tad viņām nav ko ēst, un visi, kas bijuši badā, zina, ka par ēdienu var nogalināt ļoti viegli.
un tad, kad viņas beidzot atgriežas, jo viss vienmēr atgriežas, tad viņas ir jābaro. sākumā ar sevi. tad kaut kā jāiemāca pašāmm tikt galā. vispār, ja ir pietiekami smaga karma, bērnus nemaz nevajag.
vislielākā mīlestība manam labākajam draugam un visām skaistajām meitenēm, kuras vēl nezina, ka viņš jāmīl visvairāk.
meitenes, tas uz jums attiecas. uz romiju droši vien nē, viņa tāpat pēdējā brīdī izšmauktu ;* |
|
|