| |
[7. Sep 2010|19:58] |
|
labākais, ko esmu iemācījusies pēdējā laikā – būt patiesa. iepriekš tik daudz laika patērēju, lai tiktu galā. lai nebūtu skumja, lai nebūtu nobijusies, lai tiktu galā ar netikšanu galā. skaidroju sev, ka nedrīkst netikt galā, jo tas ir tā kā zaudēt dzīvei, zaudēt dzīvi. un tad skaidroju, ka ar to pavisam vienkārši var tikt galā. un tad daudzas garas minūtes mēģināju tikt galā. droši vien pēc pāris stundām tas izdevās, vai varbūt noguru un iemigu. bet tagad netieku galā. skumjas, piemēram. nāk skumjas, nāk, nāk, atnāk, palieku skumja, bet neko nevar noturēt, jo kaut kas visu laiku notiek, saule riet vai lec, vai draugs klūp, vai kaķis lec, vai bērns smejas, vai vecs cilvēks iet pāri pagalmam, un viss. dzīve. |
|
|
| |
[7. Sep 2010|20:02] |
tā nu es sēžu un ilgojos.
iepriekš aizietu un pateiktu – hey, man tevis pietrūkst.
lai tiktu vaļā no.
bet nē, tagad nē. manas ilgas, nevienam nedošu.
ilgojies pats. |
|
|
| |
[7. Sep 2010|20:02] |
|
bet grūti ilgi ilgoties, ja neesi sen ēdis ;} |
|
|