| |
[9. Apr 2010|12:46] |
|
дюкю дюкю дюкю дя |
|
|
| |
[9. Apr 2010|21:04] |
|
vienubrīd sāku sīkt un dīkt, lai man nopērk cielaviņu. staburadzes veikalā viņa tagad ir uz pusi lētāka. mans ebreju puika, vienmēr gatavs. bet nu, nē, neviens no staburadzes veikaliem viņam nebija pa ceļam. es, protams, draudēju sist galviņu pret sienu un raudāt gadiem. neko. mierinājumam gāju sijāt pelnus, viņi pilni ar dzelzs skaidiņām, pelni nu jau vairs ne, manas plaušas droši vien jā. lai nu kā. sijāju pāris stundas, paliku priecīga, aizmirsu visu par sevi un pasauli, pelni ir mierīgi un jau sen miruši, bet viņi ir tādi labi, labdabīgi, benevolent. es laikam arī gribēšu par pelniem kādreiz. lai nu kā. un tad viņi atbrauc, izkāpj no mašīnas, sveicinās, dod man cielaviņu, un es esmu šausmās un sāpēs, jo tā ir lielveikala cielaviņa, tā, kas šodien ir divreiz dārgāka, nē, man jau nav par viņu jāmaksā, būtu jājūtas – kāds bija tas vārds – laimīgai? – loved? – nē, viss, ko jūtu, ir 77 pudi vainas apziņas. pārtērēta mīlestība. |
|
|