| |
[17. Mar 2010|18:36] |
sestdien jābūt skotijā. bet ar katru dienu paliek sliktāk. es, protams, visādi cenšos piespiesties. piemēram, apsolīju uzreiz pēc atgriešanās nedēļu no vietas gulēt tikai latgalē.
bet. bet, bet, bet,
aizgāju šodien pie ārstes, viņa skatījās, skatījās un tad teica - nāc ar mani mācīties. un tad nav nedēļas latgalē un kādu laiku nav pusdienu.
bet visvairāk man bail no viesnīcām. viņi droši vien tādu sabotāžu tik un tā nepiedotu. |
|
|
| |
[17. Mar 2010|20:59] |
bērnībā grāmatās rakstīju sev veltījumus, reizēm no sevis, reizēm no kāda cita. devītajā klasē gāju mest valentīndienas pasta kastītē vēstules – tās, ko uzrakstīju sev no kāda cita. un tad mārtiņš mani noķēra, atņēma vēstules, visu saprata un nekad neko neteica, tikai iespieda stūrītī un ļoti mīļi nobučoja.
un vēl pamatskolā bija jālec pār āzi. es nekad nevarēju. ieskrējos un apstājos. meitene, kas nelec. tolaik mans lielais ienaidnieks bija māris, mēs viens par otru rakstījām sacerējumus, kuros apmainījāmies indīgiem komentāriem, un vispār, katru starpbrīdi lidoja viss pēc kārtas un bēgšana un kliegšana un nāves draudi. lūk, viņš leca visu un jebko. un tajās fizkultūras stundās tieši viņš kopā ar skolotāju mēģināja mani pārliecināt, sākumā tāpat, tad viņi katrs no savas puses cēla mani pāri āzim, un nekad, nekad nesmējās, nedusmojās, nekliedza. es, protams, tik un tā neiemācījos lekt.
bet vispār 1934.gada 17.martā par Latvijas Ministru prezidentu kļūst Kārlis Ulmanis. |
|
|