| |
[12. Mar 2010|10:10] |
tāds labs sapnis bija šonakt. gāju kopā ar kādu – vienu vai vairākiem cilvēkiem. un pa ceļam bija divi puiši, tādi no stāsta par mehānisko apelsīnu. viņi mūs palaida garām, bet pēc tam noķēra. es īsti neatceros, kāpēc man nebija bail, varbūt nakts gāja jau uz rīta pusi, varbūt iepriekšējos sapņos noguru, reizēm nogurums neļauj just neko citu. lai nu kā, sadraudzējos ar lielāko no viņiem, tā sirsnīgi. un viņš teica, ka ies ar mums. ir jau cilvēki, kuriem patīk iet. viņa draugs ļoti sadusmojās, atrada meiteni un darīja visiem pāri. viņi abi izskatījās mazi, bet ļoti ļauni. un mēs nevarējām aiziet. mans jaunais draugs tad pagriezās un teica – ejam, mums viņiem jāpalīdz. neviens neprasīja un neviens neskaidroja plānu, vienkārši gājām atpakaļ un skūpstījāmies. mazais, ļaunais puisis salūza pirmais, paņēma savu meiteni pie rokas un teica "noskūpsti mani", un meitene, protams, pretojās un spārdījās, bet viņš tikai turēja un turēja viņu, un tad viņa tā nikni nobučoja viņam vaigu un izrāvās. bet viņš smaidīja. un pēc mirkļa viņa nobučoja viņu vēlreiz.
varbūt viņi arī nāca mums līdz, bet varbūt palika tur. kādam jau ir jāskūpstās uz ielas. |
|
|
| so-what-to-do-now |
[12. Mar 2010|13:16] |
 |
|
|