| |
[1. Mar 2010|11:59] |
kā tāda muļķe sāku lasīt vācieša dzegužlaiku.
pirmajā kapakmenī viņš raksta - bet es uzcēlu māju. tas laikam ir viss, ko es varēju. mani nošāva šaipus saulkrastiem.
un sestajā kapakmenī - tā bija mana vismīļākā smaka. bet, kad viens gribēja kannu aiznest, es nedevu. un man pārsita muguru. tad es gulēju un domāju, ko teikšu saimniecei, kad viņa atnāks, bet es nebūšu kannu nosargājis. |
|
|
| |
[1. Mar 2010|14:21] |
|
bet es ieritinos vismierīgākā latviešu vīrieša balsī un guļu mierīgi. |
|
|