| |
[24. Jan 2010|18:17] |
šodien pirmo reizi jebkad izbaudīju sacensības. ar tētiņu.
vēl saulē gāju slēpot, un viņš solījās iet līdzi. pēc trim apļiem tiešām bija klāt. palaida mani pa priekšu un elpoja tieši pakausī. nekad nekad nekad vēl slēpojot nebiju jutusies tik nevarīga. pēc otrā tāda apļa apstājos un teicu, lai viņš slēpo pa priekšu. bet tētiņš tik smējās un teica, ka mīlot nokausēt savu pretinieku un tikai tad apdzīt. nepadevos. atpaliku, par pusapli. turpmākais bija tāda bezelpas samocīta turēšanās uz trases, izmisīgā cerībā, ka viens no mums nomirs, un viss atrisināsies. pie astotā apļa iedomājos, varbūt beigt. bet tad atcerējos, cik līksms tētiņš bija, mani pieveicot, un pēkšņi viss bija otrādi. nav tā, ka es bieži redzu tētiņu priecājamies kā bērnu. un manis dēļ!!! palikt līdz galam. un tā mēs slēpojām brīnišķīgā attālumā, visu laiku viens pret otru, pusaplis pa vidu. līdz pie 13. apļa pamanīju, ka tas vairs nav pusaplis. un 14. aplī tētiņš apstājās un teica - slēpo pa priekšu. nē, tētiņ, šoreiz ne. tad viņš izstājās. kājas nosalušas. noslēpoju 14. apli viena pati.
varbūt cilvēkiem, kas uzvar, ir jāļauj citiem redzēt, kā viņi priecājas par uzvaru. varbūt tad zaudētājiem būs vieglāk zaudēt.
dzīve, tu esi tāda silta reizēm. gribēsi vakariņas? |
|
|