| OH, WELL |
[31. Dec 2009|13:11] |
man likās, ka labākais, kas šogad notika, ir ritenis. ultimate freedom.
tad man likās, ka labākais, kas šogad notika, ir tiesības. ultimate freedom.
bet labākais, kas šogad sākās un turpinās, ir bērni. viņi nāk un nāk, daži jau ir te, citi vēl ne tik tuvu, bet viņi nāk. visu dzīvi man ir bijis bail pieskarties vai skatīties uz bērniem, bet tagad, kad viņi nāk tik tuvu, elpo tieši sejā un smejas tieši sejā, oh, well.
ultimate? there is no freedom at all.
savādi. kad es skatos uz savu pirmo krustbērnu, es tur nevaru līdzēt, it is love, un tas ir savādi, kā visi viņu mīl. tas, kā cilvēki mīl bērnus, viņi really can not help it. es zinu tos cilvēkus, es zinu sevi, mēs bieži kaujamies un dedzinām visu labo, kas ir, bet tad tur sēž viens bez zobiem, plikpaurains, ar izteiktu lieko svaru, ja, viņš pat nespēj paiet pats un visur jānēsā, un tu nedrīksti klausīties kurtu kobeinu kopā ar viņu, right, un vispār, mana krustbērna māte ir mana vienīgā māsa, o, es esmu redzējusi viņu close to madness due to lack of sleep, ive seen her broken due to body changes, due to lost private life, due to being nothing but milk factory and wiper and the one who must carry the babe around, to watch out, to dress and undress, really, NOT THAT MUCH BEAUTY IN THAT, but then again, I KNOW IT and I CAN NOT HELP IT. whats worse – she can not help it.
she loves the babe.
we love the babe.
does the babe love us?
and that is the mystery indeed. |
|
|