| pats sākums |
[4. Dec 2009|07:55] |
reiz sen sen atpakaļ es iemācījos kaut ko vērtīgu. es tolaik gribēju sākt lietot narkotikas, ļoti racionāli un apzināti. man nepatika šī planēta, nesapratu cilvēkus, tipiskas integrācijas problēmas, nekā unikāla, bet es mēģināju darīt, ko varu. doma, ka sevi jānogalina – nu, tik daudz drosmes man vienkārši nebija. un tad es izdomāju, ka narkotikas to atrisinātu ļoti vienkārši, agri vai vēlu es no tā nomirtu, turklāt, iespējams, lielā eiforijā. nu jā. es jau biju sarunājusi savu pirmo dīleri, kad kaut kur netālu no dzelzceļa sliedēm vienā pavisam vienkāršā dienā pie manis pienāca cilvēks, nezinu, kā, bet es zināju, ka viņš ir narkomāns, nu, bet droši vien narkomānus ir viegli atpazīt, vismaz tad, kad viņi ir salietojušies, un viņš neko negribēja, viņš tikai teica – "es to izdarīju tavā vietā", un viss, un viņš aizgāja, es sēdēju un raudāju, un man patiešām patiešām patiešām bija skaidrs.
un reizēm šeit, cibā, es izlasu tādas lietas.
es gribu teikt, ka dienās, kad jums ir bail dalīties ar sevi, jo liekas, ka nevienam to nevajag – nē. viss skaitās, visi skaistie stāsti, visi nogalinošie stāsti, visi "i did it", "i will never do it", viss, kas palīdz saprast, ka kāds to, iespējams, ir izdarījis tavā vietā, un tu vari palikt savā vietā, tev nav jābaidās, ka kaut kas paliks nedarīts. pasaule tad liekas siltāka. kā mēs visi piedalāmies, pa vienam un sveši, bet kopā. |
|
|