| |
[18. Sep 2009|08:39] |
Tas notiek tā – jūs staigājat pa mazliet akmeņaino Somijas mežu, ir ļoti saulaina svētdiena, pa ceļam šūpoles, liekas, ka Saule ir visur, pēc aukstās negulētās nakts Saule ir tieši sejā, jūs smejaties par neko, jo nogurums ir panisks, un ir tik labi, nez kāpēc ir vienkārši labi, ļoti labi, iemesla jau nav, bet jūs ejat un atrodat, visur, kur ejat, atrodat. un tad zvana, bet neviens jau neko ļaunu negaida, ik pa laikam zvana kāds svešs numurs, ceļabiedrs izslēdzis savu telefonu. Zvana un kāds svešs cilvēks saka, ka viņam sāp, un tad, tad ir tieši kā ar nazi mugurā, un Saules vairs nav, zaļā meža vairs nav, turpmāk viss ir tikai melnbalts un auksts. Un lai kur jūs ejat tālāk, savādi, vairs neko nevar atrast. Un tas nepāriet. Pirmdien ir ziņa par brālīti, otrdien ir ļauni sapņi, trešdien es pirmo reizi dezertēju un saku nē ceļabiedram, ceturtdien kliedzu kliedzu kliedzu uz vienīgo cilvēku, kas man taisa ēst, šodien – šodien ir auksti, vienkārši auksti, izrādās, es esmu izdarījusi visu nepareizi, uz mani kliedz vienīgais cilvēks, kas man taisa ēst, es nejūtos lepna. Un spogulī man pretī ir skaista meitene, man viņa patīk, bezgala patīk, bet es nezinu, kā viņai palīdzēt.
tāpēc šodien bēgšu uz latgali, pietiek, pietiek, pietiek svešinieku, dodiet man ģimeni un tīru šņabi. |
|
|