| |
[23. Aug 2009|20:31] |
vakar atradu mirušu pilsētu.pavisam.sākumā bija daugavamla un mežs un cerības.tad bija stirniņa.tad-tornis.tad noliktavas.bet visbriesmigakais bija futbollaukums, viss ar ljoti skaistu zalju zaali noaudzis, meza viduu.un mirusaas maajas.ljoti skaistas, baltas,piecstāvu, ar lieliem logiem,brūnām lakotaam koka durvīm.un tad bija gaisma,peec ilga laika bija gaisma - no citaam maajaam, kas bija aiz muura sienas.it kaa sii teritorija buutu mirusi no meera vai spitālības un dzīvie censtos to neielaist sevii.es gribēju kaapt paari.man arii bail no spitālības.bet vajadzeeja braukt taalaak, un taalaak bija vaarti.un pie vaartiem muus atrada suns.sunim bija kjeede,bet vinsh nebija piesiets.vins darīja tieshi taa, kaa visiem bērniem par prieku dara reksis-neljaava paspert no soli.mees drīkstējām palikt uz vietas dziivi, ja vien mees paliekam uz vietas.aij,es biju gljeeva.es gribēju beegt, visu atstaat.es ljoti labi atceros, kaa reiz jau mani eeda.skatiijos uz lielo melno rejoso un domāju, ka vairaak negribu.paldies,vairaak nee.
un - jaa, vairaak nebija.atbrauca kaads,kas pazina suni.izraadaas,miruso pilsētu sargaa.tobriid suns saaka trakot.cilveeks bija ātrāks.kad braucaam prom,kliedzu - paldies.vins kliedza-navparko.latviski.vins bija krievs.
kad pirms pusnakts iebraucu riigaa, tur shaava.mulka cilvēki,kapeec vinji grib karot ar debesīm.
bet Daugavas otra puse bija tuksa un klusa.lidz briidim, kad mani aptureeja piedzērusies un asinjaina meitene.vinja gribēja,lai vedu vinju uz Valmieras ielu.kad vinja pieskārās, man likaas,ka vinjai ir aids.vinja teica,ka es negribu vinjai palīdzēt.jaa,droshi vien.viss,ko es jutu, bija dusmas.
jo es vairs neko, iznemot melnu zemi, shodien negribu.
visa sarkanaa teritorija ir mirusi.mees saakaam zaļajā punktaa,suns muus atrada dzeltenajaa.
 |
|
|
