| |
[16. Jan 2009|11:15] |
Vakar pirmoreiz braucu 10. tramvajā. Iekāpa konduktores un es nez kādēļ augstprātīgi iedomājos, cik tas ir tik apnicīgi. Sēdēju, pat necentos iespringt un izņemt kartiņu. Kā vēlāk izrādījās, augstprātībai pamata nebija, kartiņas nebija. Vienīgais, ko nožēloju – es mēģināju izkāpt. Nez kāpēc man likās, ka tā sieviete rozā jakā pie durvīm vēlas izkāpt, nevis mani aizturēt. Lai nu kā, pēc tam paliku divatā ar kādu skaistu kundzi, kura kārtoja cepurīti un stāstīja par sevi, par meiteni Ilonu, kuru mēģināja žņaugt un lūdza, lai es citreiz vairs nekad nesēžu tramvaja pēdējā vagonā, jo reiz –
Viņa sēdējusi pēdējā vagonā, bet tur bijis kāds vīrietis, kurš viņai ļoti nepaticis. Tad viņa kāpa ārā Viesītes ielā, un arī meitene kāpa turpat. Un tas vīrietis saķēris meiteni. Bet meitene sākusi ļoti skaļi kliegt, kaimiņi izsauca policiju un viņa aizbēga. Tāpēc viņa teica, ka vienmēr vienmēr vienmēr jākliedz.
Kosmoss ļoti pieklājīgi un mazās devās mani māca zaudēt. Un nepazust. |
|
|