| klusēju. |
[5. Jan 2009|12:48] |
Nezinu, nezinu. nevaru pateikt. Klepoju.
Sapņi dara man pāri. Nāk un iet, neklauvē, neprasa atļauju. Kā mājās.
Vienu nakti biju, un pēkšņi ieraudzīju arhitekta Viktora seju. Un paralēli sajutu, ka kāds pieskaras un skūpsta. Un negribēju mosties, jo negribēju pazaudēt seju. Pamodos. Briesmīgi.
Mīlēt nozīmē būt tādam, lai nekad nav jāsaka "piedod". Un visļaunākais, ka es vairs nevaru pagriezties pretī un teikt – zini, mīļotais, redzēju sapnī viktoru un negribēju pamosties. Kā tu domā, kāpēc tā?
Kaut kādas bailes pazaudēt mīļoto.
Thats y its really curel.
Un tad tas tikai aug. Šonakt sapnī redzēju ārstu, bet vienā brīdī viņš pārtapa par Raimondu. Un es nevarēju pajautāt mīļotajam, kāpēc viņi te staigā un ko viņš par to domā.
klepoju. |
|
|