| |
[14. Okt 2008|14:19] |
Nezinu, kā lai apraksta pareizo notikumu secību, bet gribu atcerēties pareizo secību. Seb bankomāts, āgenskalns. Rinda. Pētīju ķieģeļa lieluma caurumu sienā, tuvu zemei. Viņa sēdēja pāris metrus tālāk pie durvīm. 6-7 puķu pušķīši. Dzeltenās helēnijas, baltās margrietiņas un miķeļi. Visi ļoti tuvu aiziešanai. Bet viņa tur sēdēja kā piecus gadus veca meitene savos astoņdesmit gados ar tādu tālu tālu tālu skatienu, kāds ir cilvēkiem, kas ielas otrā malā mēģina saskaitīt visas dažādās kreļļu virtenes simtgadīgos ozolos.
Seju viņa turēja rokās, rokās bija pelēki dūraiņi.
Mierīga, pavisam mierīga.
Viņa tur nebija pārdot. Viņa tur sēdēja, lai zinātu, ka ir vajadzīga viņa un viņas puķes. Un es gāju pie viņas, lai es būtu vajadzīga.
Viņa sakustējās tieši kā meitene no miega pieķerta sapnī. Tādas sejas vienmēr ir skaistas – kauli uz vecumu nemainās. Āda ir tikai tāpēc, lai izceltu kaulus. Acis zilas zilas zilas. Tā es ņēmu vienu pušķīti pēc otra un viņa pavadīja tos kā bērnus, tīdama un pārtīdama 5min, jā.
un viņa ir ļoti tuvu nekā nedzirdēšani, varbūt no turienes tas miers.
Un šo vienu dienu es kosmosam esmu vajadzīga un laba. Un šo dienu es gribu vienmēr ņemt līdzi. Un kad man prasīs, kāpēc es piedzimu, man varbūt būs, ko teikt.
Savādā kārtā mājās vāzē viņas vairs neizskatās tuvu aiziešanai, pavisam nē. Viņas ir lielas, saules, ūdens, zemes pilnas. Un viņas ir mājās. |
|
|