| |
[12. Okt 2008|14:36] |
„Tā bija sieviete. Brāļa apgalvojums, ka viņi nocērtot galvu tikai ķīniešu vīriešiem, kurus uzskatot par komunistiem, izrādījās nepatiess. Nogalinātā turklāt bija grūtniece. Slepkavas bija uzšķērduši lielo vēderu, un no tā pretīgi nokarājās saulē nomelnējis, pilnīgi izveidojies bērns. Sievietes seja bija drausmīga. .... man šķita, ka japāņiem pret ķīniešiem ir īpašs naids, kuram ar karu nav nekā kopīga.”
„māte apgalvoja – karš cilvēku pataisa par zvēru. Līdzcietību viņš pamet mājās. Sastapties ar iebrucēju armijas kareivi – tas ir tikpat kā nogriezties ap stūri un pēkšņi ielūkoties milzīga lauvas dzeltenajās acīs. Nav jēgas lūgties vai censties tam kaut ko iestāstīt, tas tik un tā metīsies virsū.”
Par ko piedzimst vīrieši pēc kara? Par sievieti? |
|
|
| |
[12. Okt 2008|17:50] |
kad bērnībā gribējās raudāt, teicu sev, ka drīkstu nomirt, bet raudāt - nekad.
varbūt tāpēc visa šī svētdiena, ko pavadu, lasot un raudot, man ir tik - laimīga. paldies visiem mežiem un pļavām un vējiem un Saulei par pārējām svētdienām, un paldies japāņiem par šo. |
|
|