| cross your heart |
1. Jul 2010|19:44 |
pavisam negribot noskatījos up (pilnā pārliecībā, ka tas ir tas up in the air).
smējos, raudāju, sasilu. tas droši vien izskaidro, kādēļ es esmu tāda, kāda esmu. nu, tāda, tāda, tāda, kurai nekā nav. man visu laiku ir sajūta, ka man ir viss un nekas. tas lielais viss un nekas, kas ir pats par sevi. un kad pārrunās jautā, kāds varētu būt mans augstākais karjeras sasniegums, pavisam godīgi saku – gulēt uz zemes. un kad man jādomā, kādu vīrieti mīlēt, man liekas, ka sevi. un tad, kad paskatos apkārt tā pavisam godīgi un sajūtos ļoti nepareizi, paskatos atkal uz sevi, sajūtu lielu siltumu un nevaru neko ar to padarīt. man tagad pirmo reizi mūžā ir sajūta, ka es ļauju sev par daudz būt sev. tā kā tā māja. |
|